Sajūtas gluži kā mēģinot atmest smēķēšanu...Šādi salīdzinot varētu teikt, ka esmu piedzimusi ar cigareti zobos, un joprojām nevaru saprast cik daudz tajā visā ir nejaušības un pieraduma, bet cik patiesas vēlmes to turpināt. Kā tāds draņķīgs modelis, kurā ir pārāk daudz nezināmo, turpretī vēl nav pārliecības par datu kvalitāti. Un pie tam man nav ne jausmas vai man to vajag, bet es to vēlos. Un es nezinu vai varu, bet vnk daru.
Uz pusslodzi dzīvot nevar un agri vai vēlu nāksies izvēlēties. Jau pirms kāda laika tika nolemts dzīvot citā tehnikā un skatīt tevi tikai citu acīm, klausīt citu ausīm. Tukša apņemšanās, kārtējā atmešana. Lai kā man to negribētos atzīt, āķis ir lūpā, un izskatās, ka pati zivtele par to maniakāli priecājas, un lai gan es nezinu kā tam būs beigties, es tomēr priecājos, ka ir kkas, kas man ļauj būt tādai kādu mani neviens nepazīt. To vai citi iepazīs rādīs laiks... bet tikmēr plāni izrullējam zinātni, bagātīgi uzberam mūziku un klāt piedzeram laiku.
Dienas varoņdarbs: es joprojām tieku pirms 3 gadiem pirktā balles kleitā
Nosakaņai: aizrāva
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru