Nekad neesmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas draugus uzskata par īpašumu, nemitīgi pieprasa uzmanību vai taisa drāmas, ja neesi kaut kur paņemts līdz. Tomēr reizēm paliek tā nelāgi ap dūšu, kad tu esi draugs tikai tad, kad neviens čalis nenāk sadzert vai kad nav kam izraudāt savu blondo sāpi. Viena nevar paēst, otra noturēt kājas kopā.. un tā vidutāja loma reāli iesūkā. Es zinu, ka es būšu tā sliktā un varbūt, es pat gribu izsaukt uguni uz sevi. Tas ir gluži kā skolā, kad tu vienīgais zini atbildi un tīksminies par citiem, kas mēģina to uzminēt. Manās rokas ir tikai pārāk daudz informācijas, lai mans viedolis būtu neapstrīdams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru