Skatos 1922 gada filmu par Drakulu, saucas Nosferatu. Sākumā bija grūti pierast, ka filmā viss notiek tik lēni. Secinājums, pilnīgi lieki tērēt lielas naudiņas superīgiem specefektiem un pārbāzt filmas ar 1001 fīču, kuru nemaz nespējam uztvert, ja neliela satraukuma radīšanai lieliski var izlīdzēties ar paša galvu.
Btw.. pavasaris ir pamodinājis kārtējos ''kadrus''. Laikam, māmiņa man bernībā nav iemācījusi dalīties, bet nostāja joprojām ir nemainīga- katrs rotaļājas ar savām mantiņām. Enerģijas nezūdamības likums darbojas arī šoreiz. Samazinoties aktivitātei manā pusē, attiecīgi pieaug kreņķis otrā. Nedeldē taustiņus, jo atbildes nebūs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru