Man patīk paķert kreņķi. Īstenībā tās ir pavisam normāls garīgais stāvolis, kad tev kaut kas neiet pa prātam un nav pārliecības, ka šī situācija varētu mainīties, tu esi maigi sakot negatīvs un skrien pa apli neganti bļaustoties. Cits jautājums jau ir vai tas citiem liekas pietiekoši svarīgi, lai atbalstīt tavu roku vicināšanos un atņirgtos zobus vai noraudātās ačteles. Bet ne par to ir runa.. Man šīs emocijas pamazām pazūd. Un varbūt citi par šīm izmaiņām sitīs plaukstas, bet man tā nepatīk. Un pie visa vainīgs ir darbs un mamma. Tieši tā! Sākot no sīkumiem lidz major lietām. Tev sasola.. tad atsaka.. nē, tomēr būs vel labāk.. un jā nākamajā dienā ir tik slikti cik vien var būt. Un tā dienu no dienas, nedeļu pēc nedēļas. Nu bet loģiski, ka iestājas vienaldzība. Tu zini, ka priecāties nav vērts un ari bēdāties ne, jo visdrīzāk rītdien viss būs atkal citādāk un parīt .. parīt būs vēl trešais variants. Tā nu mēs nonākam lid galējībām.
E: Eu, tu zini, ka igauņi nebrauks?
Es: Tagad zinu.
E: Tad jau atkal nekā, ko tad tu tagad darīsi?
Es: Gaidīšu.
E: Citus?
Es: Citu dienu :D
E: Es tevi nesaprotu. Tu zini, ka pagarināts termiņš nodošanai?
Es: Ak šīs citas dienas.
B: Tikko atrakstīja, ka tomēr rītdien jāiesniedz tās 20lpp.
Es: Jauns pagreiziens, ak šī pus-dienas :D
E: Starp citu Jurčikam tētis nomira.
Es: Hm.. cita diena, laikam, nelīdzēs. Vismaz basically...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru