Vai tiešām man ir jāuzkāp uz visiem iespējamajiem grābekļiem, lai varētu teikt, ka zinu ko saku, zinu kā būtu labāk?! Domāju, ka gana vecmodīgi ir likt vienlīdzības zīmi starp vecumu un gudrību. Mūsdienās modē ir vienlīdzība, un gudrība (arī stulbums), gluži kā tāda lipīga slimība skar visas vecuma grupas. Ak cik ļoti man reizēm gribas nesaprast. Ar katru dienu arvien grūtāk paliek neievērot, ka daļa manu sapņu ir pāraugti un izsapņoti. Un apskaidrības brīžos mēdz palikt neomulīgi, jo jau tagad ir tik daudz kas nokavēts. Cik bieži mēs varam atgūt nokavēto? Bankā aizmiršana maksā naudu, attiecībās- cieņu vai uzticību. Katrā ziņā vienu sodu no mums iekasēs vienmēr, un tas ir nokavetais mirklis.
3 komentāri:
Tavs nokavētais mirklis nav sods, jo kā to var uztvert par sodu, ja tu nezini, kas tas būtu varējis būt. Līdzīgi būtu kā man teiktu, ka es nedabūšu ēst kaut ko tādu, ko es nekad neemu ēdis... Dziļi vienalga, jo es nezinu, kā tas garšo. Un ko nezin, tas nesatrauc.
Tas nokavētais mirklis bija domāts vairāk tādā aspektā, ka ne vienmēr to, ko neizdarīji šodien, varesi izdarīt rīt. Labākajā gadījumā par to sekos soda sankcijas- kādas, atkarīgs no situācijas. Bet sliktākajā gadījumā tu būsi palaidis garām savu iespēju, ja paveiksies tā arī neapzinoties ko esi zaudējis.
Bet ja runā par tavu interpretāciju, tad es atļaušos nepiekrist. Taisnība, ka ja es nezinātu kā garšo šokolāde, es to nevarētu vēlēties. Bet atskatoties atpakaļ uz dzīves situācijām, kurās es varēju izšķirties arī par labu "nedarīšanai", esmu gaužām priecīga, ka šis mirklis nav nokavēts un es tomēr zinu kā tā "šokolāde garšo" ;)
Es esmu vecāks, un mana taisnība nav diskutējama. Tas pat māla plāksnītēs ķīļrakstā ir rakstīts... ļaudis jau tajā laikā zināja, ka es nākšu un zināšu :P
Ierakstīt komentāru