Sāksim ar mūsu pašu Nacionālo Eirovīzijas atlasi. Nu nebija jau nemaz tik traki, tomēr dažu labu brīdi smīnu nomainīja wtf? izteiksme. Es saprotu, ka ar to paškritiku dažam var būt kā būt, bet tādā gadījumā akmentiņš to lauciņā, kas šos cilvēkus izlicis vispārējam apsmieklam. Tad jau nākamgad arī es varu mēģināt ņemt karogu plecā un doties uz Eiropu laimi meklēt :D Mani favorīti bia Pieneņu Vīns ar savu dziesmu U are, bet cepuri nost arī Musiqq priekšā, puikas tiešām bija centušies, tādi piemīlīgi no skata un muzikāli vismaz par kapeiku tālāk no 80 gadu Eirodziesmas šablona :)
Bet ja novirzāmies no Eiro' tēmas, tad ir iestājies pavasargaidīšanas laiks, kad jāuzmanās no nevajadzīgu lietu iegādes zaļā, dzeltenā un oranžā krāsā. Šis ir periods, kad "antenas ir gaisā" un ķermenis kliedz pēc svaiga gaisa un kustības. Mūziku prasās spriganāku, seju smaida nostieptāku un cilvēkus blakus savādākus. Tagad ir jāuzmanās, jo galva ir dulla un viss tā vien tiecas apgriezties ar kājām gaisā, tomēr ir "lietas", ka nemīl, ja tās lieku reizi tramda, no tām tik ar pāva astes spalvu slotiņu puteklīšus var padzenāt prom. Šādā laikā tās "lietas" kļūst niķīgas un tad man tās sāk traucēt. Reizēm es pat sev tracēju. Neganti.
Un vienu vakaru man uzmācās salīdzināšanas kaite. Atkal. Tiem, kas nesaprata, tas ir tad, kad kaimiņam dārzā zāle zaļāka. Un te es atkal aizdomājos par savu otru kaiti- uzmanības deficītu. Tikai te nu gan es pie gudras atziņas nenonācu. Cilvēkam vajag uzmanību, vienam vairāk, otram mazāk. Man bieži pārmet, ka es prasu par daudz tās uzmanības. Bet kā tu lai cilvēks topi gudrs, cik ir par daudz un cik ir par maz. Sanācis ir tā, ka viss tiek mērīts pēc "čigāna" mērauklas, par maz ir tad, kad čigānam gribas, bet par daudz ir tad, kad čigānam vairs negribas. Pa kuru laiku šī ir kļuvusi par SI sistēmu? Vai mani piečakarēja laikā, kad mani čakarēja valsts? Ak tad, latvieši ir divkosīgi čakarētāji? :p
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru