Ne velti veci ļaudis saka, ka zīmes mūs pavada ik uz soļa. Likās, ka gluži vai aiz rokas kāds parautu un saskaroties ar zemi, stikls ieplaisāja. Ja tā padomā, tad pulkstens krita uz zemes ikreiz, kad tuvojās lielāks strīds. Un vai ar jaunu stiklu sāksies jauna dzīve vai vecā vilksies pakaļ, kā nākošā tīrā burtnīcas lapa?
Un vecs koks nolūza tieši acu priekšā. Nu nevajadzēja iet, nevajadzēja. Lai arī cik ļoti pietrūktu mīļuma, miesisku baudu un citu īstenībā bezjēdzīgu SĪKUMU, visbriesmīgāk es sajutos tieši šodien. Kad mazo, rudo sakoda divi vilku suņi un es biju pilnīgi viena ar savām rūpēm. Te nu es esmu, bez algas, bez mīļotā cilvēka un iespējams arī bez suņa.
Veci ļaudis saka, ka zīmes jāprot lasīt. Un pat ja es prastu, nekas jau nemainitos!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru