Laikam jau taisnība, ka katram dzīvē tiek uzliekti tik lieli pārbaudījumi, cik lielus viņš ir spējīgs panest. Bet tagad liekas, ka arī pārbaudījumi tiek katram izvēlēti tikai tie, kas sit tieši zem jostas vietas. Nedaudz žēl sevis. Žēl, ka kļūstu par tādu whatever personu, kas vienmēr gatava visam. Kā tāds vecs, prātu izkūkojis veterāns ar katliņu galvā un 100 ienaidnieka atvairīšanas stratēģijām, kam nav bail no nāves. Un skumji, ka lielākais dienas prieks ir saliktu, atvasinātu teikumu sadzirdēšama vai saņemt būču satiekoties. Es nezinu vai es rīkojos pareizi un nezinu vairs kas tas pareizi ir, jo vienmēr viss tiek sagrozīts tā, lai citiem ir izdevīgi. Es neesmu ideāla, es neesmu arī no akmens, bet visvairāk- es neesmu ļauna. Un ir sasodīti sapīgi, kad to izmanto.
Whatever
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru